Ultramaratons Jēkabpilī izvēršas 33 stundu garumā 0

Izaicinājumu ik stundu noskriet 6,7 kilometru garu distanci apkārt Radžu ūdenskrātuvei Jēkabpilī pieņēma 135 sporta entuziasti. Backyard ultra sacensības ir ultramaratona veids, kurā uzvarētāju nosaka nevis ātrums, kādā veikta distance, bet gan tas, kurš visilgāk spēj izturēt skrējienu. Katras jaunas stundas sākumā dalībniekiem no jauna ir jāstājas uz starta līnijas – līdz brīdim, kad palicis viens dalībnieks, kurš arī ir uzvarētājs.

“Laika limits atļauj cilvēkiem arī pastaigāt pa vidu,” stāsta sacensību organizators Rūdolfs Bondars. “Ja viņi nespēj visu noskriet, viņi noskrien pusaplīti un otru pusi var mierīgi paspēt ātrā solī noiet un iekļauties vienas stundas laikā. Ja viņš spēj visu stundu noskriet, tad viņam ir laiks atpūsties līdz jaunas stundas sākumam.”

Daļa dalībnieku nebija ieradušies ar mērķi uzvarēt. Viņu vidū rīdzinieks Jānis: “Skriešu, kamēr izturēšu. Pēc savām sajūtām. Man nav stratēģijas. Es paskriešu ātrāk, tad lēnāk. Mans mērķis ir vienkārši izpriecāties.”

“Es laimēju dalību – brīvstartu, no balvas negribēju atteikties, tāpēc atbraucu paskatīties, kā te tas notiek,” stāsta Vineta no Cēsīm. “Man trijos autobuss atpakaļ uz Cēsīm, tādēļ šoreiz man tāds izmēģinājums.”

“Man plānā ir 10 apļi, bet man ir pl. 4.52 naktī ir pirmais vilciens, tādēļ, visticamāk, līdz tam jāmēģina noskriet,” saka Kristaps. “Man ir plāns skatīties, ko ķermenis saka. Ja ķermenis saka, ka nevajag tik ātri, ka vajag lēnām un mierīgi, tad arī skriešu lēnām un mierīgi.”

Ņemot vērā, ka nevar paredzēt sacensību ilgumu, dalībniekiem bija iespēja izvietot teritorijā savas teltis, tāpat organizatori bija parūpējušies par ugunskuru, karstu ūdeni un augļiem.

“Lielākā daļa dalībnieku zina, kas viņiem patīk, kas viņiem garšo, kas patīk vēderā, lai sacensībās būtu enerģija. Mēs nevaram nodrošināt pilnīgi visu un zināt, kas kuram garšo. Tātad dalībniekiem jārēķinās ar to, ka viņiem jāpaņem līdzi sava pārtika, ja viņi grib skriet, piemēram, 20 stundas,” skaidro Rūdolfs Bondars.

Līdz pirmās dienas vakaram vairāk nekā puse dalībnieku bija izstājušies, bet izturīgākie turpināja cīņu tumsā. Lukturīši bija obligātais ekipējums, kas jāizmanto diennakts tumšajā laikā. Lai nodrošinātu palīdzību situācijās, kad radušās veselības problēmas, pasākuma norises vietā dežūrēja Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķi.

“Nekā nopietna nav nevienam,” pirmās dienas vakarā stāstīja Rūdolfs Bondars. “Protams, ka muskuļi ir stīvi, ir kāda noberzta tulzna, varbūt ir kāda lielāka trauma, kas pēc tam būs jāizmeklē, bet to jau redzēs paši dalībnieki. Visi ir veikuši apļus bez starpgadījumiem. Viņi paši pieņem lēmumu, vai turpināt sacensības.”

Katra jauna nostāšanās uz starta līnijas no dalībniekiem prasīja arvien lielāku gribasspēku, jo, tuvojoties naktij, daudzi izjuta nogurumu. Daži pieņēma lēmumu izstāties, bet daži apsvēra tādu iespēju.

“Ķermenis jūtas 50 pret 50,” stāsta sacensību dalībniece Elvita. “Kājām ir labi, bet ķermenim mazliet prasās kolu vai kofeīna želeju, jo nāk jau miegs. Tagad es ietu gulēt. Es gribu noskriet pāri 12 apļiem un tad jau skatīties, varbūt pārspēt garāko distanci Rīga – Valmiera 107 kilometrus, bet par to es vēl nedomāju. Es gribu noskriet nākamo apli un tad skatīties.”

“Es jau pagājušogad paskrēju, tā ka zināju, kas tas ir,” stāsta rīdzinieks Aivis. “Mērķis bija noskriet par vienu apli vairāk nekā pagājušogad, un tā arī ir. Viss kārtībā. Vairs neturpināšu, jo noskriet tos varenos nevar. Pietiek.”

Turpretī Gita Muceniece no Rundāles negrasījās vēl tik ātri padoties: “Nav grūti! Man liekas – jo vairāk skrien, jo vieglāk kļūst. Jo garāks, jo foršāk. Tā ir ultra ballīte. Mans mērķis ir cīnīties nevis līdz pēdējam, bet līdz pēdējai meitenei.”

Gitai izdevās sasniegt mērķi – viņa kļuva par uzvarētāju dāmu konkurencē, trasē pavadot 21 stundu.

Nākamajā dienā – diennakti pēc sacensību sākuma trasē bija palikuši pieci dalībnieki, savukārt pusdienlaikā – četri izturīgākie ultramaratonisti – divi latvieši un divi igauņi: Ritvars Kalniņš, Artis Zvejnieks, Karl Kevin Ruul un Priit Valk.

Otrās dienas vakarā ar veiktiem 33 apļiem, kas līdzvērtīgi aptuveni 221 kilometram, par sacensību uzvarētāju kļuva Ritvars Kalniņš no Valmieras. Viņš jau pašā sākumā teica, ka ir ieradies uzvarēt.

“Katram ir sava stratēģija,” skaidro Ritvars Kalniņš. “Cits skrien ātrāk, lai varētu vairāk atpūsties, cits atkal lēnāk. Es esmu ar lielu rūdījumu un neiespringstu. Es ieklausos organismā. Es jūtu, kad es varu, kad nevaru. Kad man vajag vairāk atpūsties, tad paskrienu ātrāk, tad vajag pagulēt.”

Uz jautājumu, vai vispār izdodas pagulēt sacensību laikā, Ritvars atbild, ka jā: “Lielākie profesionāļi – viņiem pietiek pat divas minūtes stundā pagulēt, lai viņi justos labi. Pietiek. Tas ir smalks aprēķins, cik ātri jāskrien, cik ilgi vajadzētu pagulēt. Ir arī halucinācijas, ir arī šie blakus efekti no negulēšanas, bet praktiski to var.”

Ultramaratona sacensības “Lūša pēdās” organizēja Jēkabpils Sporta centrs. Sīkāk ar katra dalībnieka rezultātiem var iepazīties ŠEIT.

Sandra Paegļkalne