“Nodzisa vakara blāzma”, “Par mani, draudziņ, nebēdā” un daudzas citas tautā zināmas un iemīļotas dziesmas kapelas “Kreicburgas ziķeri” izpildījumā skanēja barikāžu atceres pasākumā pie Jēkabpils Tautas nama. Mūzika, kas daudziem asociējas ar Trešo Atmodu, kā arī ugunskura liesmas atgādināja par 1991.gada notikumiem. Barikādēs piedalījās arī daudzi jēkabpilieši.
“Mēs četras stundas dežūrējām, četras stundas atpūtāmies autobusā, sildījāmies pie ugunskura, bija arī muzikanti, kas dziedāja un spēlēja,” stāsta barikāžu dalībnieks Jānis. “Bijām spēcīgi noskaņoti. Protams, tie, kam bija ieroči, tos nerādīja, bet mums bija ieroči – nūjas, dziesma, gars un spars, ar kuru mēs tur atradāmies visas šīs dienas. Bija ēdiens, ko gatavoja, bija cilvēki, kas atnesa karstu tēju un zeķes, kam kājas sala. Tiem, kas mājās palika, bija grūtāk. Man četri bērni bija mājās – trīs dēli un meitiņa peciņa. Sievai bija uztraukums, bet bija jācīnās, lai viņiem būtu šodiena. Un šodiena viņiem ir!”
Uztraukums tolaik tika piedzīvots daudzās ģimenēs, kur kāds no tuviniekiem bija devies apsargāt Latvijas Valsts radio un televīzijas centru Zaķusalā vai kādu citu svarīgu objektu Rīgā.
“Es mājās jutu līdzi savējiem,” stāsta jēkabpiliete Gunta. “Ļoti pārdzīvoju, kā un ko, jo tomēr tās ziņas nebija visiem uzreiz saprotamas. Šodien es priecājos, ka tik jauks un sirsnīgs pasākums šeit izveidojies. Liels paldies tiem, kas to noorganizēja!”
Daudzi arī tagad – pēc 33 gadiem barikāžu laiku atceras ar lielu saviļņojumu.
“Es biju darbā,” atceras jēkabpiliete Veronika. “Atskanēja telefona zvans, pacēlu klausuli, bet tur: “Mammu, es braukšu uz Rīgu, es braukšu uz barikādēm!” Es kliedzu telefonā: “Nedrīkst, nedrīkst braukt!”, bet dēls teica: “Nē, mēs ar klasesbiedru Aināru brauksim.” Un viņi aizbrauca. Vakarā pārnācu, puiša nav mājās. Trīs trauksmainas dienas ar uztraukumiem. Gribētu šodien aicināt pieminēt visus tos, kuru vairs nav, kuri no Jēkabpils un Krustpils 1991.gada janvārī aizbrauca uz Rīgu, bet šodien vienas daļas nav mūsu vidū.”
Brīvība ir trausla, un tā jāsargā – to saprata iedzīvotāji pirms 33 gadiem, un to svarīgi saprast arī šobrīd, kad kara šausmas piedzīvo ukraiņu tauta.
Jēkabpils Tautas nama vadītājs Aigars Godiņš citēja brāļa Guntara Godiņa dzejoli: “Daudz zābaku pa manu zemi staigā, un manai zemei dikti, dikti sāp..,” – un pēc tam piemetināja: “Un joprojām staigā – pa ukraiņu zemi. Šis zābaks nerēķinās ne ar ko, tādēļ es domāju, ka ir svarīgi mums atbalstīt šo ukraiņu cīņu un arī Eiropai būtu vairāk jāpalīdz, lai šo bezjēdzīgo karu izbeigtu.”
Barikāžu atceres pasākumi norisinājās arī citviet Jēkabpils novadā – gan mazpilsētās, gan ciemos iedegās ugunskuri un skanēja dziesmas, lai atgādinātu par Dziesmoto revolūciju – notikumu ķēdi, kuras rezultātā tika atjaunota mūsu valstiskā neatkarība.
Sandra Paegļkalne
Komentāri 0
Visi Reģistrētie (0) Anonīmie (0)Atstājiet komentāru
Pirms komentē
Portāla administrācija aicina interneta lietotājus, rakstot komentārus, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro minētos noteikumus, komentārs var tikt izdzēsts vai autors var tikt bloķēts. Administrācijai ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem. Jūsu IP adrese tiek saglabāta.
Noteikumi ->