Jēkabpils novadā biežāk novēro lāčus un citus plēsējus 7

Jēkabpils novada lauku sētu tuvumā arvien biežāk tiek manīta lāču, vilku un lūšu klātbūtne. Aprīļa sākumā viena no 40 kamerām, ko savās medību teritorijās izvietojis Aivars Liepkalns, iemūžinājusi, kā brūnais lācis apošņā meža kameru un šķērso bebru izveidotu dambi Jēkabpils novada Kalna pagastā.

Mednieks Aivars regulāri ievieto kameru ierakstus sociālajos tīklos. Reizi gadā viņš apkopo lāču, vilku un lūšu kadrus vienā video. Ja pirms trim gadiem video garums sasniedza 20 minūtes, tad šogad tas jau pārsniedz stundu. Turklāt dzīvnieki manīti arī klātienē.

“Pats savām acīm esmu redzējis gan lāci, gan, protams, vilkus un lūšus – tie ļoti bieži redzami,” stāsta Aivars Liepkalns. “Arī pēdas, ko es novēroju 50 metrus no savas mājas... Diemžēl ir tāda situācija, ka savus bērnus es vairs nevaru izlaist pagalmā vienus brīvi paspēlēties. Nejūtos drošs par to.”

Par sevi un saviem mājdzīvniekiem drošības sajūtas nav arī Kalna pagasta iedzīvotājai Judītei, kura dzīvo netālu no meža. Viņai patīk sēņot un ogot, bet plēsēju tuvums dara uzmanīgu.

“Tā bija agra ziema, kad mans vīrs taisījās iet uz mežu malku zāģēt,” stāsta Kalna pagasta iedzīvotāja Judīte Januškeviča. “Nepagāja ne pusstunda, kad vīrs jau ir atpakaļ mājās. Es prasu: “Kas tad nu?” Aizbraucis uz meža malu, tur bija tikko iemītas svaigas lāča pēdas. Diez ko omulīgi nav. Tā sajūta vienmēr ir tāda, ka kāds uz tevi var skatīties.

Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētījumos secināts, ka lāču Latvijā ir kļuvis vairāk.

“Absolūti precīzi jau mēs tos lāčus un citus dzīvniekus savvaļā saskaitīt nevaram, bet pirms gada vai diviem gadiem bija aptuveni 130 lāči, šobrīd ir 150,” stāsta Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš.

Viens no iemesliem, kādēļ lāči, vilki un lūši pietuvojas apdzīvotām vietām, ir pieradums pie cilvēkiem un tehnikas, kas arvien biežāk strādā mežā.

“Dzīvniekiem vairs nav tik ļoti bail no transporta, no cilvēka. Viņi ar to arī mežā saskaras. Vēl viens faktors ir plēsēju pārtika – stirnas, zaķi, lapsas nāk tuvāk apdzīvotām vietām. Plēsēji nāk līdzi savam dabiskajam ēdienam,” stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes Savvaļas sugu aizsardzības nodaļas vadītāja Karīna Lazdāne.

Lāču un lūšu medības Latvijā ir aizliegtas, savukārt vilku medīšana ir limitēta. Kamēr tas nav mainījies, cilvēkiem atliek vien uzmanīties un mācīties sadzīvot ar meža dzīvniekiem.

Speciālisti iesaka, dodoties mežā, sarunāties un radīt skaņas, lai izvairītos no negaidītas sastapšanās ar plēsēju. Ja tā tomēr gadās, nav ieteicams kliegt un vicināt rokas. Tā vietā lēnām jāatkāpjas, paturot dzīvnieku acīs.

Sandra Paegļkalne