Dace Druveniece: Jēkabpils Valsts ģimnāzijas enerģijas lādiņš 3

Jēkabpils Valsts ģimnāzijai ir īpaša vieta daudzu jēkabpiliešu sirdīs. Sarkano ķieģeļu ēka ir otrās mājas arī Dacei Druveniecei. Te aizritējis 31 darba gads, tostarp 19 gadi pavadīti direktora vietnieces amatā. Tomēr pirmā saskarsme ar šo izglītības iestādi Dacei bija jau bērnībā. Sešu gadu vecumā viņa sāka mācības Jēkabpils 1. vidusskolā.

“Es ļoti labi atceros Krasta skolu, kur mani mamma pie rokas aizveda 1. klasē,” stāsta Dace Druveniece. “Ļoti labi atceros arī, kā mēs pārnācām uz šo māju, kad piebūvēja klāt trešo korpusu. Skola gadu laikā ir augusi. Mājturības kabineti renovēti, sporta zāle renovēta, visa skola renovēta. Mēs novecojam, bet skola kļūst jaunāka.”

Dacei Druveniecei jau bērnībā patika lasīt grāmatas – šim vaļaspriekam viņa nodevās ļoti bieži. Tāpat viņu interesēja skolotāja profesija.

“Spilgta epizode, ko es atceros no bērnības, – man patika spēlēt skolu,” stāsta Dace. “Es nosēdināju dīvānā lelles, mīkstās rotaļlietas. Man bija burtnīca, kur es sarakstīju skolēnu vārdus – leļļu vārdus un liku atzīmes – pieciniekus un divniekus.”

Tomēr 11. klasē, kad bija jāizlemj, kur studēt, viņa ilgi nevarēja izvēlēties īsto ceļu. Beigās draudzene, kura bija nolēmusi kļūt par skolotāju, iedvesmoja arī Daci mācīties pedagoģiju. Darba gaitas Jēkabpils Valsts ģimnāzijā Dace uzsāka 1993. gadā. Savukārt no 2005. gada viņa ir direktora vietniece izglītības jomā. Kopā ar skolēniem ir organizēti daudzi pasākumi un citas aktivitātes ārpusstundu laikā.

“Stunda vairs nav tik neaizskarama kā pirms kāda laika, jo joma – plašāka skolēna izglītības pieredze, kas vairākus gadus eksistē arī Latvijā, paredz, ka skolēns iziet ārpus mācību stundas un mācās dzīvā vidē, iespējams, ārpus skolas, organizējot pasākumus un piedaloties tajos. Robežas ir izplūdušas,” saka Dace.

Savukārt Daces idejām par ārpusstundu aktivitātēm robežu, šķiet, vispār nav. Ar viņas iniciatīvu un atbalstu skolā ir īstenots tik daudz pasākumu un citu aktivitāšu, ka rodas jautājums, pa kuru laiku viņa to visu paspēj, ņemot vērā arī klases audzinātājas pienākumus. Viens no vērienīgākajiem pasākumiem, kas ir kļuvis par skolas tradīciju, ir konkurss “Nocel jumtu!”. Tajā katrai klasei ir jāsagatavo radošs priekšnesums par konkrētu tematu. Uzvarētāju nosaka iepriekšējā gada uzvarētājklase, kas pasniedz laureātiem skolotāja Jāņa Ošiņa veidoto koka kausu. Sākotnēji “Nocel jumtu!” bija kā dziedāšanas konkurss.

“Pēc pirmā, otrā gada pārējās klases teica, ka nav godīgi, jo ir mūzikas klases, kas dzied, bet pārējie ir nedziedošie,” stāsta Dace. “Tad mēs atmetām dziedāšanu un pārveidojām šo konkursu par “Kopā ar klasi parādi klasi!”, tātad veido teātra skečus, deju priekšnesumus, kolāžu miksli no radošām izpausmēm. Tas ir konkurss “Nocel jumtu!”, kad mēs dodamies uz Krustpils Kultūras centru un mēģinām tam nocelt jumtu.”

Daudz laika un enerģijas prasa arī konkurss “Ģimnāzists un Ģimnāziste”, kur tituli skolēniem tiek piešķirti individuāli, bet mājasdarba priekšnesumu viņi gatavo pāros. Gadu gaitā mainot un slīpējot konkursa saturu, tas pārtapis par pasākumu, kurā jaunieši demonstrē savu radošumu, zināšanas un prasmes uzstāties. Tāpat skolā notiek konkurss “Devītklasnieks”. Ik gadu 12.klases kopā ar audzinātājiem un pašu izvēlētu režisoru iestudē iespaidīgas Žetonu vakara lugas. Pirms Ziemassvētkiem tiek uzturēta senā skolas tradīcija – labdarības akcija “Brīnumsvece”. Vēl skolēni veic brīvprātīgo darbu un iesaistās daudzās citās ārpusstundu aktivitātēs. Tas viss prasa daudz enerģijas, resursu un laika.

“Ir tāds paradokss, kas dzīvē apstiprināts, ka – jo vairāk cilvēks dara, jo vairāk viņš var izdarīt,” teic Dace. “Mēs – skolotāji skolas dzīvē par to pārliecināmies. Jo vairāk jaunietis ir kaut kur iesaistīts, jo vairāk viņš arī paspēj, bet tas, kuram ir tikai mācības, viņš tāpat vēl nav nodevis laikā mājasdarbus, nav paspējis izlasīt, viņam ir simt un viena atruna par to, kāpēc viņam kaut kas nav izdevies. Tie, kas dara, tie izdara.”

Dace stāsta, ka spēku un enerģiju viņa gūst no ģimenes un dabas. Tāpat viņai patīk ceļot, skatīties teātra izrādes un doties pastaigās.

“Mēs ar vīru, ja varam, tad katru vakaru ejam staigāt,” stāsta Dace. “Pilsētā ir dambis, kas kļūs arvien skaistāks, bet pirms tam tur aktīvi staigājām. Sestdien, svētdien aizbraucam uz Laukezeru, tur ir labas dabas takas. Pagājušogad es iesāku aukstā ūdenī līst – Laukezerā. Svētdienās braucu un peldos.”

“Kad mēs augām, tad tā nebija!” – Dace Druveniece šim teicienam piekrīt tikai daļēji, uzsverot, ka blēņas, slikta uzvedība un citas problēmas skolā ir bijušas vienmēr.

Tomēr ir tendence, kuru Dace vēro ar bažām: “Jauniešiem pasliktinās latviešu valoda, leksikas krājums, izteikšanās spēja. Teikumu uzbūve kļūst līdzīga angļu valodas konstrukcijām. Ļoti bieži viņi atklāti stundas laikā jautā cits citam: “Angliski tas ir tā, kā tas būs latviski?” Un tad daži nekautrējas atzīt: “Mēs jau domājam angliski, mums angliski ir vieglāk.” Tad es kļūstu bažīga, man kļūst skumji. Tad es mēģinu klauvēt pie viņu sirdsapziņas – kas to latviešu valodu kops un uzturēs, ja ne mēs paši?”

Darbs ar skolēniem ir Daces Druvenieces aicinājums. Viņa neizvirza lielus mērķus, bet seko savai sirdsbalsij – ja tā sauc, ir jādara!

Sandra Paegļkalne

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par ziņu sižeta “Dace Druveniece: Jēkabpils Valsts ģimnāzijas enerģijas lādiņš” saturu atbild SIA “Vidusdaugavas televīzija”.

#SIF_MAF2024