Ar atmiņu vakaru atzīmē Lūcijas Ķuzānes 95 gadu jubileju 7

Rakstnieces un skolotājas Lūcijas Ķuzānes tuvinieki, draugi, bijušie skolēni un citi viņas talanta cienītāji pulcējās atmiņu vakarā, lai kopīgā pasākumā atzīmētu Lūcijas 95 gadu jubileju. Ikviens, kurš vēlējās, bija aicināts kāpt uz skatuves, sveikt jubilāri un dalīties ar klātesošajiem atmiņās par kopā pavadītajiem brīžiem.

“Es mācījos pie skolotājas Lūcijas Ķuzānes četrus gadus,” stāsta Mārtiņš Rupmejs. “Viņa bija mūsu klases audzinātāja. Tādu gramatikas iemācīšanu, kā Lūcija iemācīja, diez vai visi skolotāji var.”

Jubilejas pasākuma moto ir Lūcijas Ķuzānes vārdi “Ak, pasaulīt – kas tad tur sevišķs!”. Klātesošie stāstīja arī par citiem rakstnieces spilgtākajiem citātiem.

Mārtiņš Rupmejs stāsta: “Viens viņas teiciens bija tāds: “Kad es mācījos skolā, biju maza auguma. Kad mani sauca: “Meitenīt, meitenīt!”, man ļoti nepatika, jo es gribēju būt liela.” Kad viņai jau bija pāri 30, viņa teica: “Cik man patīkami, ka tagad mani sauc par meitenīti!”. Tādēļ es viņai šodien novēlēju – turies, meitenīt!”

Labus vārdus Lūcijai Ķuzānei veltīja arī interešu apvienības “Literāts” pārstāvji, Jēkabpils novada pašvaldības vadība, kā arī daudzi citi. Nozīmīga saikne jubilārei ir ar biedrību “Upmales mantinieki”, kas apsaimnieko Lūcijas dzimtas īpašumu – Gricgales krogu.

“Mēs abas nākam no viena pagasta – no Pilskalnes pagasta,” stāsta biedrības “Upmales mantinieki” vadītāja Lidija Ozoliņa. “Kad es beidzu vidusskolu, sāku strādāt Pilskalnes ciema bibliotēkā. Lūcija sāka vest kultūru uz Gricgali. Viņa aicināja dzejniekus un pamazām iedzīvināja Dzejas dienas. Tā mēs ar to kultūru kūlāmies. Pirms iepriekšējās reģionālās reformas Lūcijas teikums bija tāds: “Kamēr no kartes nav pazuduši nosaukumi, mums jāraksta grāmata par Pilskalni. Rakstīsim kopā. Kas tad cits, ja ne mēs?” Tā mums tapa grāmata “Starp trijām upēm”. Tad mēs uzrakstījām nākamo grāmatu “Mēs – neretieši” par Neretas pagastu. Tagad mūsu aprūpē nāca krogs.”

Jubilejas pasākumu organizēja Jēkabpils pilsētas bibliotēka un Jēkabpils novada Galvenā bibliotēka sadarbībā ar Lūcijas Ķuzānes tuviniekiem.

“Īsi pirms jubilejas man piezvanīja Jēkabpils pilsētas bibliotēkas vadītāja Renāte Lenša un vaicāja,vai mēs kaut ko plānojam, jo vecmammai tuvojas jubileja,” stāsta Lūcijas mazmeita Evija Ziemele. “Mēs kaut ko plānojām un bijām domājuši to darīt Jēkabpilī – vecmammas dzimtajā pilsētā. Renāte Lenša teica: “Tad apvienojam spēkus! Taisām kopā!” Mēs bijām ļoti iepriecināti, ka Jēkabpils pilsēta mūs uzrunāja un gribēja godināt vecmammu jubilejā.

Es esmu ļoti lepna ar savu vecmammu ne tikai šodien, bet arī ikdienā. Viņai ir 95 gadi. Tas, ko es varu novērtēt, ir, ka viņa stāv stalti, viņa ir fiziski stipra, viņai ir skaidrs prāts un brīnišķīga atmiņa. Viņa ir lieliska stāstniece. Viņa man un maniem bērniem, tātad jau ceturtajā paaudzē, ieliek spēcīgu latviskumu un to sajūtu, ka nedrīkst apstāties un nedrīkst kurnēt par dzīvi.”

Lūcija Ķuzāne ir uzrakstījusi vairāk nekā 20 grāmatas, savā daiļradē īpaši pievēršoties Sēlijas izpētei. Viņai joprojām ir ļoti laba atmiņa, un arī pati jubilāre savā pasākumā brīnās par to, ka daudzus atceras: “Es priecājos, ka gandrīz visus pazinu, arī tos, kas bija mani skolēni pirms 40, 50 un pat 60 gadiem. Priecājos, ka pasākumā bija ļoti sirsnīga sabiedrība un milzums puķu.”

Ar muzikāliem priekšnesumiem klātesošos priecēja Krustpils senioru jauktais koris “Atvasara”. Svinīgās daļas noslēgumā visi veltīja Lūcijai Ķuzānei dziesmu “Daudz baltu dieniņu”.

Sandra Paegļkalne