Līvānos atklāj izstādi ar skaudru un saviļņojošu zemtekstu
Pievienots: 05.02.2019 18:30

rsz_izstade.jpg
Latgales Mākslas un amatniecības centrā atklāta izstāde “Pēdējais mohikānis”. Tajā skatāmās eļļas gleznas, zīmējumus un kokgriezumus darinājis 1916.gadā Jersikas pagastā dzimušais Jāzeps Oskars Bikaunieks, kura dzīvesstāsts fascinē daudzus vēstures pētniekus. Proti, pēc Otrā Pasaules kara, kura laikā viņš dienēja vācu armijas latviešu leģiona 19.divīzijā, un pēc atgriešanās no filtrācijas nometnes Sibīrijā “čekas” terors 1946.gadā lika viņam izšķirties par iesaistīšanos Jāņa Vilcāna vadītajā nacionālo partizānu grupā, bet pēc grupas kodola sagrāves Jāzeps Oskars pieņēma pārdrošu lēmumu – saraut visas saites ar ārpasauli un kļūt par “dzīvo mironi”. Kopš 1948.gada līdz pat savai nāvei 1987.gadā, tātad teju 40 gadus, viņš slēpās savas māsas Emīlijas mājās Jersikas pagasta Upeniekos. Par viņa eksistenci bija zināms tikai pašiem tuvākajiem, pārējā radu saime un kaimiņi uzskatīja viņu par pazudušu kopš 1946.gada. Latvijas Okupācijas muzeja vēsturniece Inese Dreimane stāsta: “Jāzepa Bikaunieka dzīvesstāsts ir unikāls ar to, ka šis ir vienīgais zināmais gadījums, kad cilvēks, būdams nacionālais partizāns, ir savu cīņas ceļu noslēdzis, turpinot nelegālu dzīvi, bet jau pie atbalstītājiem, šajā gadījumā pie ģimenes.” LU Latvijas Vēstures institūta pētnieks Zigmārs Turčinskis saka: “Cilvēks ir iesaistījies pretošanās kustībā, bet tad, kad pretošanās kustība sagrauta, viņš ir palicis kā vienīgais pēdējais, bet nav gatavs padoties. Kā viņš, nonākot izolācijā no normālās dzīves, no pasaules, sevi izpauda mākslā – tas ir unikāls gadījums Latvijas pretošanās kustībā.” Garajos vientulības gados, pašmācības ceļā nostiprinājis zīmēšanas prasmes, Jāzeps Oskars Bikaunieks sāka zīmēt, gleznot un nodarboties ar dekoratīvo kokgriešanu. Viņa darbi māsasvīra Jāņa vārda aizsegā ir aizceļojuši tālu uz visām pagasta pusēm. Šobrīd ir apzināti aptuveni 50 Jāzepa Oskara Bikaunieka gleznotie darbi eļļas tehnikā un 66 zīmējumi. Lielākā daļa gleznu atrodas dažādās Jersikas pagasta mājās kā ģimenes īpašums. Gleznās atainotās ainavas nezinātājam varētu šķist pavisam parasti dabas skati, bet viņa radinieki katrā darbā saredz simbolus, kas vēsta par Bikaunieka dzīvi un iekšējiem pārdzīvojumiem. Vislabāk to raksturot var viņa tēva māsas mazmazmeita Elga Skrebele, kura ir vizuālās mākslas un kulturoloģijas skolotāja Jēkabpils Valsts ģimnāzijā: “Galvenais motīvs, ko mēs varētu saskatīt, ir simboliski viņa dzīves stāsti. Pirmkārt, tā varētu būt viņa pieredze saistībā ar kara laika notikumiem un vēl jo vairāk – pēckara notikumiem, kad viņš bija spiests uzsākt slepeno dzīvi, nelegālo dzīvi. Simbolu valodā tas viss ir redzams – mežu ainas, meža dzīvnieki, koki, celmi no kokiem... Prasmīgs vērotājs varētu mēģināt tulkot, vai šis celms ir tikai vienkārši koka celms, vai tas ir arī kāds vēstījums par biedriem, kas ir zuduši, vai lepnais briedis mežā ir bijis tikai briedis, vai tomēr šis briedis simbolizē viņu pašu vai kādu no viņa biedriem.” Nenovērtējamu ieguldījumu Jāzepa Oskara piemiņas uzturēšanā un darbu saglabāšanā ir devusi viņa māsīcas meitas Zentas Eidukas ģimene, kas turpina aktīvi pētīt Jāzepa Oskara dzīvesstāstu un vākt viņa daiļrades liecības. Izstāde “Pēdējais mohikānis” nav tikai stāsts par Bikaunieku dzimtu, kurā kādreiz auga 12 bērni. Tas ir stāsts par mūsu tautas vēstures traģiskākajām lappusēm. Jāzepa Oskara Bikaunieka darbu izstāde “Pēdējais mohikānis” Latgales Mākslas un amatniecības centrā skatāma līdz 30.martam. Sandra Paegļkalne

 

Raksts izdrukāts no: www.jekabpilslaiks.lv
Adrese: http://www.jekabpilslaiks.lv/?mod=1&op=out&id=26665