Sāpes un mīlestība – jūtas, kas savijas latvieša sirdī, spilgti atainotas divās izstādēs
Pievienots: 10.11.2017 17:10

rsz_collage-2017-11-10.jpg
Viena no izstādēm, ko par godu Valsts svētkiem piedāvā Jēkabpils pilsētas bibliotēka, ir dažādas vēstures liecības par Pirmo un Otro pasaules karu Latvijas teritorijā. Daļa šo priekšmetu ir no Jēkabpils pilsētas bibliotēkas krājuma, bet daudzi eksponāti nāk no novadpētnieces Sarmītes Ozoliņas kolekcijas. “Viena no visinteresantākajām lietām, kas ārēji gan šķiet nenozīmīga, ir šī fotogrāfija,” stāsta Sarmīte. “Tajā mēs redzam karavīru, kurš ir tikko pārnācis no brīvības cīņām, un blakus ir viņa sieva. Tad, kad es šo bildi atradu, man viss bija skaidrs. Karavīra apdzisušās acis pretēji sievas degošajām, priecīgajām acīm. Šī fotogrāfija izsaka visu kara būtību.” Starp pastkartēm, grāmatām un albumiem ir arī Sarmītes Ozoliņas vectēva fotogrāfija. “Štelmahers Aleksandrs. Mēs pazīstam fotogrāfu Štelmaheru Aleksandru, bet šis ir gan viņa, gan mans vectēvs,” stāsta novadpētniece. “Viņš bija karavīrs cara armijā. Mēs kā ģimenes relikviju glabājam apliecību – uzslavas rakstu par viņa dienestu 6.Sibīrijas pulkā. Tajā vietā, kur kādreiz bija vectēva māja, es izraku vairākas lietas. Viena ir cara laika zemessarga kokarde, ko nēsāja pie cepures. Tā kā vectēvs bija dzelzceļnieks, atradu arī dzelzceļnieku kokardi, kas ir ļoti rets atradums. Tāpat atradu arī 6.Sibīrijas pulka nozīmi.” Daudzi cilvēki tik ļoti tiecas pēc brīvības, bet, kad tā iegūta, nezina, ko ar to iesākt. Uz jautājumu, vai mēs esam spējuši novērtēt izcīnīto brīvību un rīkoties ar to tā, lai senči ar mums lepotos, Sarmīte atbild līdzībās: “Varu atbildēt ar kāda cilvēka vārdiem, ar kur es runājos vakardien pa telefonu. Viņš Latviju un iegūto brīvību salīdzina ar to, ka mums ir dots gan pajūgs, gan zirgs, gan kučieris, kuram būtu šis zirgs jāved gaišās tālēs, bet diemžēl šis zirgs ir iejūgts ar dibenu pa priekšu, kučiera vietā sēž svešinieks, kurš nekā nezina no apkārtnes, un tā nu mēs braucam un ceram, ka braucam uz gaišo nākotni.” Jau rīt mēs no jauna apliecināsim savu patriotismu un dzimtenes mīlestību, piedaloties Lāčplēša dienas pasākumos, un arī šajā dienā mūsu sirdīs būs gan sāpes par latviešu tautas likteni, gan mīlestība pret savu valsti. Šīs abas jūtas, kas nav nodalāmas viena no otras, ir vienkopus izjūtamas arī Jēkabpils pilsētas bibliotēkā. Ja pirmā izstāde vairāk atspoguļo sāpes, tad otrā – mīlestību, lepnumu un prieku, jo mums ir daudz cilvēku, ar kuriem lepoties. Spodra un Voldis Purviņi savās fotogrāfijās tvēruši Latvijas dzimšanas dienas svētku mirkļus un apkopojuši tos izstādē “Karogi manā un Latvijas dzimšanas dienā”. Šāds nosaukums tādēļ, ka ilggadējā mazpulku virsvadītāja Spodra Purviņa ir dzimusi vienā datumā ar Latviju – 18.novembrī. “Bērniem, kad viņi jautā – kad Jums, skolotāj, ir dzimšanas diena, es esmu teikusi tā – tad, kad izkar karogus. Man par godu un Latvijai par godu vienmēr plīvo karogi,” stāsta Spodra. “Ejot pa pilsētu, mēs parasti nofotografējam karogus, un liekas, ka tas karogs ir piesūcināts ar latviešu tautas gaišo un labo, kas ir bijis vēsturē. Es pati esmu optimiste, es pieņemu visu to, kas mums ir, ar pateicību Dievam, ar pateicību mūsu senčiem, ka mēs varam dzīvot un priecāties brīvajā Latvijā. Mūsu zeme ir ļoti skaista, vajag tikai pašam visu to saskatīt un mazāk čīkstēt.” Šie Spodras Purviņas vārdi lai ir kā ceļavējš katram Latvijas patriotam, jo ar vaimanāšanu vien nekur tālu tikt nevar, toties katrs var sākt ar sevi un darīt kaut mazumiņu, lai dzīve Latvijā kļūtu labāka un lai šī valsts vienmēr būtu mūsu senču tradīcijām un latviešu kultūras bagātībām pārpilna zeme. Abas izstādes Jēkabpils pilsētas bibliotēkā būs skatāmas līdz 15.decembrim. Sandra Paegļkalne

 

Raksts izdrukāts no: www.jekabpilslaiks.lv
Adrese: http://www.jekabpilslaiks.lv/?mod=1&op=out&id=24814