Apavu meistars par kurpnieka arodu: tā ir izmirstoša profesija
Pievienots: 30.01.2015 15:56

rsz_kurpnieks.jpg
Jēkabpilietim Aleksandram Gromovam darba netrūkst, īpaši jau šajā gadalaikā, kad laika apstākļu dēļ daudz biežāk plīst gan dārgi, gan lēti apavi. Kurpnieka palīdzību cilvēki meklē visdažādākajās situācijās, bet viena no visizplatītākajām vainām – nodiluši papēžu pasitņi. Aleksandrs skaidro, ka pasitņu maiņa ir viena no vienkāršākajām procedūrām, bet arī šim darbam nepieciešama liela precizitāte. Mūsdienās pieejams plašs zoļu un pasitņu klāsts. Vieni izvēlas pasitņus no poliuretāna, citi – no metāla vai gumijas. Aleksandrs stāsta, ka viņam kurpnieka arodā ir 25 gadu ilga pieredze: „Kad es beidzu skolu – astoņas klases, man bija iespēja izvēlēties profesiju. Varēju kļūt gan par pārdevēju, gan pavāru, gan par kurpnieku. Gadījās aizbraukt uz Rīgu, iestājos Rīgas 34.profesionāli tehniskajā vidusskolā, kur mācījos trīs gadus. Saņēmu kurpnieka diplomu, sākumā strādāju komunālo uzņēmumu kombinātā. Tad kombinātu slēdza. No 1992.gada es esmu pats sev priekšnieks.” Kurpnieks stāsta, ka agrāk viņam paticis izgatavot jaunus apavus, esot pat bijis sapnis darināt apavus skatuves māksliniekiem, tomēr dzīve viņu aizvedusi uz Jēkabpils pusi: „Man patika izgatavot jaunus apavus, kad vēl strādāju komunālo uzņēmumu kombinātā. Tagad mūsu pilsētā vairs nav lielas vajadzības izgatavot jaunus apavus. Turklāt, lai gatavotu jaunus apavus, ir jābūt nevis vienam, bet vismaz pieciem cilvēkiem. Vajag piegriezēju, sagādnieku un vēl meistarus. Tas nav tik vienkārši – apsēsties un uztaisīt dažus apavu pārus. Vienam tas ir nereāli.” Lai gan jaunības sapni neizdevās piepildīt, Aleksandrs ar savu pašreizējo nodarbošanos ir apmierināts. Mākslinieciskās dotības kurpnieks liek lietā brīvajos brīžos, izgatavodams kādu jaunu apavu pāri, somiņu vai maciņu. Kurpnieks atzīst, ka mūsdienās Latvijā nopērkamo apavu vidū reti gadās atrast tiešām kvalitatīvu mantu: „Protams, ka veikalos pārdod krietni daudz dažādu nieku un nevērtīgu mantu. Tirgū un veikalos atved pašus lētākos apavus, lai tos varētu pārdot. Pie mums kvalitatīvus importa apavus neved, jo tie maksātu, sākot no vismaz 400 eiro. Mums ved pašus lētākos apavus – tādus, ko veikalā var pārdot par 200 eiro, un arī tad tas skaitās dārgi. Mums cenas ir pavisam citas: 40, 50, 70 eiro.” Tomēr kurpnieks par darba apjomu nevar sūdzēties ne vien apavu sliktās kvalitātes dēļ, bet arī tādēļ, ka cilvēki paši slikti rūpējas par apaviem: „Liela daļa cilvēku vispār nezina, kādu krēmu izvēlēties saviem apaviem. Viņi pērk šķidros krēmus ar porolonu. Protams, tādi krēmi piešķir apaviem spīdumu, taču ādas apaviem vajadzīgi pavisam citi krēmi. Kādreiz bija krēmi ar augu eļļām. No mūsdienu krēmiem apavu āda žūst, kļūst raupja un cieta.” Lielas problēmas ziemā sagādā uz ielām un ietvēm uzkaisītais sāls. Aleksandrs uzsver, ka arī šo problēmu palīdzēs risināt taukains krēms: “Atnāc mājās, notīri apavus ar krēmu, no rīta vēlreiz ar suku notīri, nepieliekot krēmu. Un tas jādara katru dienu. Ne jau biezā slānī, protams, bet saprāta robežās. Un ne ar sausiem, bet ar taukainiem krēmiem.” Aleksandrs pats nēsā tikai īstas ādas apavus, bet paskaidrot, kā cilvēkam veikalā noteikt, vai zābaks ir no īstas ādas, vai no ādas imitācijas, viņš nevar. „To ir ļoti grūti atšķirt, ja pats neesi speciālists, jo tagad dermatīns ir ļoti līdzīgs ādai. Ja pats neesi speciālists, ja blakus nav neviena zinoša cilvēka vai ja pārdevējs nepaskaidro, tad to ir ļoti grūti pateikt. Es, protams, uzreiz redzu, vai tas ir zamšs vai dermatīns, vai kāds cits materiāls. Es vienmēr redzu, vai tā ir īsta āda vai nē. Jau pēc taustes atšķiru dermatīnu no īstas ādas.” Kurpnieks stāsta, ka mazajā Jēkabpilī ir diezgan daudz kurpnieku darbnīcu – septiņas, ieskaitot paša darbnīcu. Aleksandra pakalpojumus izvēlas ne vien vietējie, bet arī līvānieši, pļaviņieši, aizkrauklieši un citu pilsētu un novadu iedzīvotāji. Lai gan darba netrūkst, meistars par sava aroda nākotni izsakās diezgan nesaudzīgi: „Tā ir izmirstoša profesija. Šajā amatā vairs nevienu neapmāca, arī Rīgā neviena skola vairs nesagatavo kurpniekus. Agrāk gan mācīja, jo bija apavu fabrikas un darbnīcas.” Mūsdienās daudzas lietas vairs nekalpo tik ilgi, kā tas bija agrāk. Arī kurpes. Aleksandrs Gromovs atzīst, ka viena iedzīvotāju daļa izvēlas pirkt lētus apavus, pēc mēneša vai vairākiem tos izmet jau saplīsušus un dodas uz veikalu pirkt atkal jaunus. Tomēr, kurpniekiem par laimi, joprojām ir cilvēki, kuri rūpējas, lai iegādātie apavi kalpotu pēc iespējas ilgāk. Sandra Paegļkalne

 

Raksts izdrukāts no: www.jekabpilslaiks.lv
Adrese: http://www.jekabpilslaiks.lv/?mod=1&op=out&id=20015