Ar īpašu ērģeļmūzikas koncertu jēkabpilieši piemin izcilo ērģelnieku Pēteri Sīpolnieku
Pievienots: 14.06.2013 14:19

peteris_sipolnieks.jpg
Ērģeļu skaņas vienmēr izraisa izteikti pacilātas un svinīgas izjūtas, bet ar īpašu skanējumu jūnija vidū dziedāja Krustpils evaņģēliski luteriskās baznīcas ērģeles. Jēkabpils Vēstures muzeja rīkotais ērģeļmūzikas koncerts, kurā spēlēja ērģelniece Vita Kalnciema un čelliste Maija Prēdele, bija kā jēkabpiliešu veltījums novadniekam, izcilajam ērģelniekam Pēterim Sīpolniekam, kuram šā gada 14.jūnijā aprit 100 gadi. 1913.gada 14.jūnijā daudzu jēkabpiliešu iecienītā drēbnieka Sīpolnieka ģimenē piedzima dēls, kurš vēlākajos gados kļuva par ievērojamāko ērģelnieku Latvijā. Tieši Jēkabpilī viņš guva pirmo muzikālo izglītību un te arī sākās viņa aizraušanās ar ērģelēm. Sīpolnieka piemiņas koncertā faktus par izcilo personību stāstīja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore Ilma Grauzdiņa. Viņa skaidro, ka arī pasākuma norises vieta nav izvēlēta nejauši: „Tieši Krustpils luterāņu baznīcā 1935./1936.gada vasarā brauca un dievkalpojumus spēlēja Ādolfs Skulte. Viņš tolaik bija jauns komponists, tikko kā beidzis augstskolu, mācījās pie Jāzepa Vītola meistarklasēs. Sīpolniekam toreiz bija 22 gadi. Jēkabpilī toreiz jau bija zināms, ka viņam uz mūziku ir „nags”, pats pašmācībā bija iemācījies spēlēt klavieres. Te viņi iepazinās. Un acīmredzot šeit bija pirmais impulss, kas pēc tam aizveda Pēteri Sīpolnieku tieši pie ērģelēm.” Ceļš uz ērģelnieka profesiju Sīpolniekam sākās Jēkabpilī. Tomēr pēc aiziešanas uz Rīgu un Latvijas Konservatorijas ērģeļu klases pabeigšanas izcilais mūziķis dzimtajā pusē nekoncertēja – vismaz ne oficiāli. Ilma Grauzdiņa skaidro: „Ja viņš šeit koncertēja, tad viņš to darīja paslepeni, nākot baznīcā iekšā pa pakaļdurtiņām, jo, kā zināms, viņš tomēr bija padomju skolotājs, padomju ērģelnieks. Kuri ir viņa gadi? Tie vēl ir sešdesmitie, septiņdesmitie un astoņdesmito sākums.” Lai gan baznīcās Pēteris Sīpolnieks koncertēt nedrīkstēja, viņš ar lielu degsmi un mīlestību ērģeļmūzikas prasmes izkopa, gan koncertējot Latvijas Valsts filharmonijā, gan savas zināšanas nododot saviem audzēkņiem. Vita Kalnciema, kura sniedza piemiņas koncertu, arī ir Sīpolnieka audzēkne. Viņa pie izcilā mūziķa mācījusies četrus gadus, un tieši Pēteris Sīpolnieks nostiprināja viņā pārliecību, ka jāspēlē ērģeles. Ērģelniece stāsta: „Tas bija aptuveni 17, 18 gadu vecumā, kad es piedzīvoju ārkārtīgi skaistus ērģeļmūzikas koncertus Rīgas Domā. No tā brīža nevarēju vairs aizmirst šo instrumentu, un sastapšanās ar Pēteri Sīpolnieku tikai vēl vairāk iekvēlināja manī šo vēlēšanos. Nonākt pie viņa mūzikas akadēmijā tieši tajā laikā, kad viņš tur strādāja, tā man bija tiešām liela laime.” Vita skaidro, ka viņas karjera sākusies kā pianistei, bet ērģeļspēlei viņa pievērsusies vēlāk: „Ērģelniekam noteikti ir vajadzīgs zināms briedums, jo instruments ir ļoti sarežģīts, un, kā zināms, jāstrādā gan ar rokām, gan kājām. Nepieciešama simfoniska tipa domāšana, jo visi skaņdarbi jāizreģistrē jeb jāinstrumentē.” Sīpolnieka skolniece stāsta: lai gan Pēteris Sīpolnieks bija prasīgs skolotājs, kurš vajadzības gadījumā varēja arī aizsvilties, viņš bija arī ļoti sirsnīgs un gaišs cilvēks: „Jau pirms tam, kad es mācījos pie viņa, Sīpolnieks bija pazīstams visā Latvijā kā ērģeļu mākslas korifejs, un es pat neuzdrošinājos cerēt, ka es kādreiz pie viņa varētu mācīties. Bet, nonākot tiešā saskarsmē ar viņu, atklājās, ka viņš ir ārkārtīgi vienkāršs, sirsnīgs, labestīgs cilvēks, kurš iemācīja mīlēt ērģeles, mīlēt savu profesiju. Un viņš bija kā paraugs.” Jēkabpiliešiem par Pēteri Sīpolnieku vienmēr atgādinās ne vien Krustpils luterāņu baznīca, bet arī pilsētas centrā esošā māja, kurā pagājušajā gadsimtā dzīvoja Sīpolnieku ģimene. Sandra Paegļkalne

 

Raksts izdrukāts no: www.jekabpilslaiks.lv
Adrese: http://www.jekabpilslaiks.lv/?mod=1&op=out&id=17176